|
Vārds “pērle” latviešu valodā ir aizgūts no tādas pašas nozīmes franču vārda “perle”.
Pērles cilvēcei ir pazīstamas jau no senseniem laikiem. Ķīnieši sendienās ticēja, ka pērles ir nokritušas no debesīm, kad negaisā laikā pūķi esot cīnījušies starp mākoņiem un veidojušās lietus lāses. Ķīnā starp pūķiem un pērlēm ir cieša saistība.
Par vecāko saglabājušos liecību, kurā pieminētas pērles, ir pieņemts uzskatīt kādu teikumu no valdnieka Šu vēstures: “2206. gadā (p. m. ē.) valdniekam Ju tika pasniegtas pērles kā mesli no Huaihes upes...” Ķīnā pirms četrdesmit diviem gadsimtiem pērles bija sava veida atribūts rangu sistēmā: augstmaņu atšķirības zīme bija vai nu nefrīta, vai tirkīza, vai koraļļu lodīte, bet visaugstāk stāvošais galvassegā nēsāja pērli.
Pērles ir pieminētas Vecajā Derībā, Talmūdā un Korānā.
Indiešu, persiešu un arābu valdnieki cīnījās uz dzīvību un nāvi par tiesībām pārvaldīt pērļu ieguves vietas; viena no lielākajām atradās Manaras līcī.
Divupē, starp Tigru un Eifratu, vienā no apbedījumiem, kas tiek datēts ar trešā gadu tūkstoša vidu, tika atrasti septiņi pērļu ziedi uz gara kāta. Simboliskajām detaļām cilvēks bija jāpasargā no dažādām nelaimēm.
Irānas Pahlavi dzimtas šāhanšāhu kronī bija 3380 briljantu, 369 pērles un pieci smaragdi – katrs sešdesmit līdz simt karātu lielumā.
No Vidusjūras tautām pirmie par pērlēm ieinteresējās feniķieši. Par to savos slavenajos eposos ir rakstījis Homērs astotajā gadsimtā pirms mūsu ēras.
Bet īstu uzvaras gājienu pērles Eiropā sāka Maķedonijas Aleksandra laikā, jo viņš bija tas, kas savienoja Austrumus ar Rietumiem un atvēra “vārtus”, pa kuriem Eiropā nokļuva daudzas preces, amati un Austrumu kultūra.
Kad šos apvidus iekaroja romieši, viņi izrādīja neremdinātu kaisli pēc pērlēm. Latīņu valodā pērlei ir dots vārds “margarita”, un sākotnēji romieši ar šo vārdu apzīmēja kaut ko iemīļotu. Labākās pērles Romā tika sauktas par “unio”, tas nozīmē – “kaut kas unikāls”.
Romas imperatori ar pērlēm labprāt izrotāja ne tikai apģērbu, bet arī apavus, mēbeles un citus priekšmetus.
Romiešiem tā iepatikās pērles, ka viņi – kā raksta vēsturnieki – mainīja zeltu pret pērlēm, nopietni sašķobot Romas tirdzniecības līdzsvaru.
Bet, kad Romu izlaupīja goti un vandaļi, pērles no dārgumu krātuvēm pazuda. Uz ilgu laiku zaudējušas savu vērtību, tās tomēr atkal parādījās katoļu mākslā un arhitektūrā. Tās simbolizēja mīlestību pret Dievu un tika izmantotas garīdznieku apģērbā, altāros un citos kulta piederumos.
Renesanses laikā – liela radoša talanta uzplaukuma un bagātīgas izpausmes periodā – atkal parādījās interese par pērlēm un atjaunojās vēlme tās iegūt, lai rotātos.
16. gadsimtā par vislabākajām tika uzskatītas pērles, kas bija Francijas karalienes Jekaterinas Mediči pūrā. Pēc precībām viņa tās uzdāvināja Skotijas karalienei Marijai Stjuartei, bet vēlāk tās savā īpašumā ieguva Anglijas karaliene Elizabete I.
Pērles galvenokārt piederēja Eiropas karaļu galmu locekļiem. Taču mainoties bagāto cilvēku sociālajai piederībai, mainījās arī pērļu īpašnieki. Lai gan pirmajiem Amerikas kolonizatoriem bija mazāk pērļu nekā eiropiešiem, situācija drīz vien mainījās. 19. gadsimta vidū bagātības pazīme bija briljanti, bet katrai dižciltīgai dāmai bija vismaz viena kvalitatīvu pērļu kaklarota.
19. gs. 90. gados, kad modē nāca ārišķīgs krāšņums, pērles kļuva sevišķi populāras. Sākumā pērļu īpašnieki bija nevis slaveni juvelieru veikali, bet gan daži turīgi cilvēki, piemēram, kāds Viljams Vanderbilts; tie no ceļojumiem sev līdzi atveda slavenas pērļu kaklarotas un dāvināja savām dzīvesbiedrenēm un meitām. 19. un 20. gadsimta mijā bagātās eiropietes savstarpēji sacentās par to, kurai būs visvairāk pērļu, ar ko greznoties.
Visbrīnišķīgākais ir tas, ka pērles, būdamas klasiska rotaslieta, nekad neizies no modes. “Pērles vienmēr ir īstas” – ir teikusi Koko Šanele, kurai izdevās pērles padarīt par visdemokrātiskāko rotaslietu, kas piestāv jebkurai sievietei un der pie jebkura apģērba..
|
